LVB Goda biedre Silvija Šiliņa(Apine) - 100

  • 2020. gada 18. septembrī atzīmējam 100 gadus manai mātei – veterinārārstei Silvijai Apinei (dz. Šiliņai), kas Veterinārmedicīnas katedrā nostrādāja četrdesmit piecus gadus, bet līdz mūža beigām 94 gadu vecumā sirdī un darbībā bija ierindas veterinārārste.
    Mana māte bija dzimusi kā otrais bērns ārsta Roberta Šiliņa un skolotājas Idas Šiliņas ģimenē, tiesa, viņas māte dzemdēja trīs bērnus un savu skolotājas arodu pildīja tikai saviem bērniem un mazbērniem. Roberts Šiliņš bija viens no Latvijas brīvvalsts laika ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem ārstiem, Rīgas Pirmo slimnīcu vadīja no 1939. līdz 1949. gadam, pie visām varu maiņām tika no darba atbrīvots, bet pēc tam darbā atjaunots, līdz mūža beigām vadīja terapijas nodaļu. Viņam bija lemts Latvijas Ārstu biedrības vadībā būt 1940. gadā, kad varas spiediena rezultātā nācās to pārvērst par arodbiedrību, kā arī 1946. gadā, kad nācās šo biedrību slēgt pavisam. Viņš bija gana turīgs, lai saviem bērniem nodrošinātu labu izglītību.
    Otrajam pasaules karam sākoties, mana mamma tika mobilizēta pie sava tēva uz Rīgas Pirmo slimnīcu, kur strādāja par sanitāri un slimnieku kopēju (asistēja arī operācijās un veica arī medicīnas māsas pienākumus), toties jau pēc otrā kursa 1942. gadā sāka strādāt par laboranti Veterinārmedicīnas fakultātē, kur pēc tam nostrādāja līdz 1988. gadam dažādos amatos. 1945. gadā, kad no fakultātes bēgļu gaitās bija devušies 70% profesoru un mācībspēku, palika katedrā par docētāju. Mātes diploma numurs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ir 00005. Jādomā, ka Veterinārajā fakultātē viņa palika mana tēva, Terapijas katedras profesora Pētera Apiņa mudināta. Veterinārajā fakultātē pēc kara bija palikuši tikai divi profesori, tādēļ tēvs lasīja lekcijas gandrīz visos priekšmetos, turklāt fizioloģiju un bioķīmiju un patoloģijas pamatus lasīja arī Medicīnas fakultātē. Pati nule kā pabeigusi veterinārmedicīnas studijas, mana māte topošajiem veterinārārstiem mācīja 6 dažādus priekšmetus.
    Profesors Pēteris Apinis (mans tēvs) nomira 1960. gadā, kad manai mātei jau bija jāaizstāv disertācija, kuru tad čakli savā galda atvilknē vai kaut kur tālāk noglabāja Zālamans Maņēvičs, tā arī neļaujot disertāciju aizstāvēt nekad. Šis cilvēks bija viens no tēva denuncinētājiem 1952. gadā, kad tēvu atzina par „budža dēlu”, atlaida no fakultātes. Tiesa, mana māte vēāk „pa blatu” bija arhīvā ieguvusi visus dokumentus par tēva apmelošanu, ko bija veicis gan iepriekšminētais docents, gan arī citi fakultātes mācībspēki.
    Silvija Apine gan uzrakstīja dažas grāmatas veterinārmedicīnā (sēdēja pie rakstāmmašīnas caurām naktīm), taču nācās šķirties no iemīļotās Mazo dzīvnieku katedras vadītājas amata un visu mūžu mācīt propedeitiku un terapiju. Ar studentiem viņa bija neticami draudzīga, ar savām audzināmām grupām brauca ekskursijās, pieņēma praksi dažādos Latvijas novados, dažādās saimniecībās, labprāt ņēma mani līdzi šajos braucienos, tā nu man tika iespēja paskatīt Latgali un Kurzemi skolas vecumā no smagās automašīnas kravas kastes. Veterinārajai fakultātei tiešām bija slēgta kravas automašīna ar soliem gar malām un maziem lodziņiem, ar šo mašīnu māte pamanījās apceļot visas Latvijas lielsaimniecības un kontrolēt lauku veterinārārstu darbu.
    Mana māte nodzīvoja raženu un darbīgu mūžu – 94 gadus – un, neskaitot dažas pēdējās mūža dienas, bija dzīves ieinteresēta, aktīva un kustīga. Itin labi zināja franču, bet saprata arī vācu, krievu un angļu valodu, katrā ziņā grāmatas šajās valodās lasīja. Žurnālus un avīzes lasot, viņa galveno pasvītroja, būtiskākos rakstus izgrieza un kārtoja mapēs, kuras laiku pa laikam pāršķirstīja. Tiesa, raksti, ko viņa bija šādi izgriezusi un sakārtojusi tālajos sešdesmitajos, bija ar pilnīgi citu informāciju un domāšanas veidu nekā tie, ko viņa vāca 21. gadsimtā. Viņas pārliecība, ja ne par Padomju Savienības sabrukumu, tad vismaz Latvijas autonomiju un dzelzs priekškara krišanu bija fantastiska – viņa pat īpaši neslēpa sarkanbaltsarkano karodziņu, kas stāvēja uz kumodes, vēlāk gan man aizrādīja, ka tas nav jāliek uz galda, mazāk zināmus cilvēkus viesos uzņemot. Tā kā tēva dzimšanas diena bija 17. novembris, šajā dienā viņa atzīmēja svētkus. Pateicoties manas mātes attieksmei pret savu valsti un tautas kultūru, kopā ar viņu esmu pabijis visos Dziesmu svētkos kopš 1960. gada (tiesa, šos svētkus neparko neatceros).
     
    Atkāpe – par veterinārmedicīnas ietekmi uz humāno medicīnu
     
    Diezgan senos laikos pie Veselības ministrijas valsts sekretāra Ulda Līkopa bija sasaukta darba grupa, kurā piedalījās RSU rektors Jānis Vētra, Bērnu slimnīcas direktors Dzintars Mozgis un es kā toreizējais Latvijas Ārstu biedrības prezidents. Sēžot šajā kompānijā pie galda, profesors Mozgis pamanīja kādu neticamu kopsakarību – visiem klātesošajiem, tolaik itin ietekmīgajiem ārstiem, tēvi bija gana ietekmīgi veterinārārsti.
    Patiesībā jau Latvijas medicīna lielā mērā balstīta uz veterinārmedicīnas pamatiem. Kaut Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā latviešu censoņi jau 19. gadsimta vidū pamanījās iegūt ārstu diplomus, veiksmīgākais ceļš uz augstāko izglītību un turību latviešu saimnieku dēliem 19. gadsimtā bija veterinārmedicīna. Eižens Zemmers, Kristaps Helmanis, Oto Kalniņš lika pamatus globālajai mikrobioloģijai. Iespējams, ka joprojām lielākais latviešu mediķu atklājums, kas paliekoši iegājis pasaules zinātnes vēsturē, ir maleīna diagnostisko īpašību pierādīšana, ko 1891. gadā veica Kristaps Helmanis un Oto Kalniņš. Būtu šiem vīriem bijis nedaudz vairāk pašpārliecības, arī tuberkulozes izsaucēju mēs sauktu nevis par Koha nūjiņu, bet par Zemmera vai Helmaņa nūjiņu, jo latviešu veterinārārsti šo mikobaktēriju bija atraduši jau pirms Roberta Koha, taču nesteidza savus pētījumus publicēt.
    Toties šie vīri kļuva par Krievijas armijas galvenajiem veterinārārstiem, kas deva viņiem dižciltību, superģenerāļu pagonas un zināmu turību. Jāpiebilst, ka parasti mēs mēdzam pieminēt tikai vienu Zemmeru, bet patiesībā ietekmīgi bija trīs – pats profesors, mikrobiologs un veterinārārsts Eižens fon Zemmers (1843–1906), viņa brālis veterinārārsts profesors Aleksandrs Zemmers (1846–1914) un kara ārsts, īstenais valsts padomnieks (ģenerālmajors) Georgs fon Zemmers (1849 –1910). 
    Paskatoties arī 20. gadsimtā uz Egona Dārziņa un Augusta Kirhenšteina veikumu (mikrobioloģijā, nevis politikā) jāatzīst, ka Latvijā princips „one world, one health” ir darbojies veiksmīgi vismaz pusotru gadsimtu. Viena no lielākajām un veiksmīgākajām vakcinēšanas programmām pasaulē – poliomielīta vakcinācija 1959.– 1960. gadā notika ar Augusta Kirhenšteina svētību (vienkāršoti – viņa atļauju vakcinēt bērnus bez pietiekamiem iepriekšējiem pētījumiem). Latvija ir pirmā vieta uz zemeslodes, kurā izdevās pilnībā vakcinēt cilvēkus pret bērnu trieku jeb poliomielītu. Šobrīd uz zemeslodes šīs slimības vairs nav. Stāsts par poliomielītu ir atsevišķas publikācijas vērts. Poliomielīta epidēmijas Latvijā notika 1926.–1927., 1937.–1939., 1946.–1948. un 1955.–1958. gadā. Bieži šī slimība atnesa bērnu nāvi elpošanas muskulatūras paralīzes dēļ, bet izdzīvojušajiem bija paliekoša parēze un paralīze vienā vai vairākās ekstremitātēs. 1948. gadā Latvijā poliomielīta epidēmijas apkarošanu uzņēmās vadīt profesors Aleksandrs Bieziņš, bet galvenais darbu darītājs bija ārsts Nikolajs Pakalniņš. Viņi izlēma uzticēties amerikāņu zinātnieku Džonasa Solka un Alberta Seibina izstrādātajām novājinātu vīrusu vakcīnām, un drīz līdzīgas vakcīnas Latvijas PSR ZA Mikrobioloģijas institūtā ar Augusta Kirhenšteina svētību radīja Rita Kukaine, Aina Muceniece, Ārija Volrāte u.c. Tas ļāva sākt cīņu ar poliomielītu. 1959. gada aprīlī un maijā Latvijā tika uzsākta masveida vakcināciju ar baltu zirnīškonfekšu veidā sagatavotu vakcīnu. Patiesībā tas bija eksperiments ar bērniem un ar vakcīnu, kas pēc mūsdienu standartiem netiktu atzīta par pierādījumos balstītu zāļlīdzekli. Kamēr amerikāņi un rietumeiropieši veica pētījumus, Latvijā tika vakcinēti visi cilvēki, kas jaunāki par 30 gadiem. 1960. gadā Latvijā tika reģistrēti vairs tikai 17 slimības gadījumi, 1961. gadā – vairs tikai 4 gadījumi, un Latvijā poliomielīts tika uzvarēts. Lielā mērā visa pasaule mācījās no Latvijas pieredzes. Bet Latvijā par vienu no pēdējiem poliomielīta upuriem kļuva Bērnu slimnīcas ārste Rita Tērmane, kas inficējās, veicot traheotomiju divarpus gadu vecam zēnam ar poliomielītu. Bērns izveseļojās, taču jaunā ārste nomira neilgi pirms savām kāzām 1960. gada 16. maijā.
    Padomju laikos gandrīz visas medicīnas disertācijas (izņemot psihiatrijā) tika aizstāvētas par pētījumiem ar suņiem vai vismaz žurkām. Nav neviena mūsdienu medikamenta, kas nebūtu pētīts pie lopiem. Tomēr vislielākā veterinārmedicīnas un medicīnas kopība ir attiecības ar antibiotikām.
    Antibiotikas ir cilvēces lielākais un veiksmīgākais izgudrojums. Medicīnā tās glābušas miljardiem cilvēku dzīvības. Lielākais nopelns faktam, ka cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk nekā gadsimtu atpakaļ, ir antibakteriālai terapijai. Penicilīnu pirmais izdalīja angļu farmakologs Aleksandrs Flemings 1928. gadā no pelējumsēnītes Penicillium notatum kultūras. Rūpnieciski penicilīnu sāka iegūt an attīrīt 2. pasaules kara gados, jo pilnīgi tīru benzilpenicilīnu ieguva tikai 1940. gadā. Terminu „antibiotikas” 1942. gadā ieviesa Zelmans Vaksmans, lai apzīmētu jebkuras mikroorganismu izstrādātas vielas, kas atšķaidījumā kavē vai nomāc citu mikroorganismu augšanu. Viņš arī četrdesmitajos gados izstrādāja streptomicīnu, kas plašā apritē nonāca 1952. gadā. Ar streptomicīna atklāšanu sākās reāla cīņa ar tuberkulozi.
    Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ar  penicilīnu un streptomicīnu varēja ērti cīnīties pret lielāko daļu infekcijas slimību izraisītājiem, antibiotikas tika izstrādātas cita aiz citas un sešdesmitajos gados cilvēcei likās, ka infekcijas jau ir uzvarētas.
    Taču tad izrādījās, ka baktērijas spēj pretoties šiem medikamentiem, proti – šīs baktērijas kļuva rezistentas pret antibiotikām. Vēl vairāk, tās kļuva rezistentas arī pret antimikrobiāliem līdzekļiem, kurā bez antibiotikām ietilpst arī sintētiski līdzekļi – sulfanilamīdi, nitrofurāni uc.
    Pretmikrobu rezistence rodas tad, ja mikroorganisms, kuru pirms tam nogalināja konkrētas zāles, spēj pārdzīvot ārstēšanu ar tām pašām zālēm. Viens no nozīmīgākajiem antimikrobiālās rezistences gadījumiem pasaulē ir multirezistentas tuberkulozes attīstība, kas izraisa ilgstošu dārgu pacientu ārstēšanu un palielinātu nāves gadījumu skaitu. Arvien vairāk infekciju slimību, piemēram, pneimoniju, tuberkulozi, gonoreju un salmonelozi, kļūst grūtāk ārstēt, jo to ārstēšanai izmantotās antibiotikas kļūst mazāk efektīvas. Rezistence pret antibiotikām izraisa ilgāku pacientu ārstēšanos slimnīcā, augstākas medicīniskās izmaksas un paaugstinātu mirstību. Baktēriju rezistence liek ārstiem izrakstīt daudz jaudīgākas zāles, no kurām dažas izraisa papildu problēmas, piemēram, nieru bojājumus.
    Rezistence skar ne tikai plašāk lietojamās antibiotikas. Arvien vairāk rakstu un ziņojumu atrodami par rezistenci pret tām antibiotikām (piemēram, kolistīnu un karbapenēmiem), kas ir cilvēku šobrīd pēdējā aizsardzības līnija pret infekcijas slimībām. Baktērijas, kas varēja uzvarēt pēdējās aizsardzības līnijas antibiotiku kolistīnu, pirmo reizi Ķīnā tika identificētas 2015. gadā. Labā ziņa gan ir tā, ka
    pat, ja ar ļoti bīstamajiem mikrobiem vairs nevar cīnīties ar mūsu visnopietnākajām antibiotikām, tās ne vienmēr ir izturīgas pret visu mūsu antibiotiku arsenālu un mazāk spēcīgas antibiotikas var vēl šīs bīstamās baktērijas iznīcināt. 
    Baktērijas, nevis cilvēki vai dzīvnieki, ir rezistenti pret antibiotikām. Šīs baktērijas var inficēt cilvēkus un dzīvniekus, un to izraisītās infekcijas ir grūtāk ārstējamas, nekā tās, ko izraisa nerezistentas baktērijas. Rezistence pret antibiotikām visā pasaulē pieaug līdz bīstami augstam līmenim.
    Neveicot kompleksu darbību cīņā ar rezistenci, cilvēce virzās uz pēcantibiotiku ēru, kurā atkal bīstamas un nāvējošas kļūs nebūtiskas traumas vai operācijas. Ja mēs neuzvarēsim cīņā ar rezistenci pret antibiotikām, tad 2050. gadā rezistentas, ļoti virulentas baktērijas varētu nogalināt vairāk cilvēku nekā vēzis. Nelielas traumas, medicīniskās procedūras, locītavas endoprotezēšana vai ķīmijterapija kļūs daudz bīstamākas, jo visur pievienosies neārstējama infekcija. Vēl trakāk – mūsdienās kontrolējamas infekcijas, piemēram, gonoreja, kļūs neārstējamas.
    Latvija ir izcila pozitīvā ziņā, salīdzinot ar citu pasauli, ja runājam par antibiotiku nepamatotu lietošanu. Veterinārmedicīnā antibiotikas lieto relatīvi maz, arī mūsu lopu audzēšanas kompleksi ir relatīvi mazi, ja salīdzinām kaut vai ar Holandi, Dāniju, Brazīliju vai Ķīnu. Atbilstoši Eiropas standartiem, dzīvnieki tiek audzēti relatīvi labturīgi, dzīvnieku svara pieaudzēšanai antibiotikas lietotas netiek vai vismaz tas netiek darīts atklāti. 
    Šķiet, Latvijā visvairāk antibiotikas tiek lietotas suņu un kaķu, kā arī kažokzvēru ārstēšanai, ievērojami mazāk – cūku, mājputnu, liellopu ārstēšanai, jo tur ir pietiekami stingra gaļas kontrole un praktiski nav iespējams, ka Latvijā uz galda nonāk Latvijā ražota gaļa ar pārmērīgu antibiotiku atliekvielu saturu. Tomēr tieši antibiotikas lauksaimniecībā ir bīstamas globālajā laukumā.
    Piemēram, globāli veidojas rezistence pret vankomicīnu, kas ir viena no stiprākajām antibiotikām un tiek lietota kā pēdējā rezerve. Pret vankomicīnu rezistentu baktēriju parādīšanās slimnīcās ir nākusi no avoparīna lietošanas lauksaimniecībā, bet tās ir vankomicīnam līdzīgas zāles. Tā kā avoparīns un vankomicīns pēc struktūras ir līdzīgi, baktērijas, kas ir rezistentas pret avoparīnu, ir rezistentas arī pret vankomicīnu.
    Savukārt pret vankomicīnu rezistentu baktēriju izraisītas slimības būtu jāārstē sincercids, bet tā efektivitāte ir apdraudēta, jo virginiamicīnu kā augšanas veicinātāju izmanto vistām un cūkām Amerikas Savienotajās Valstīs. Virginiamicīns ir ķīmiski saistīts ar sinercīdu, un baktērijas, kas ir rezistentas pret vienām zālēm, ir rezistentas arī pret otrām.
    Tātad– pat tad, ja Latvija atšķirā no citām valstīm ir izcilniece cīņā par antimikrobiālās rezistences samazināšanu, tad uz mūsu mazās planētas lauksaimniecībā un medicīnā tiek darīts viss pretējais– rezistence tiek vairota, bet mēs no globāli radītajiem rezistentajiem mikrobiem neesam pasargāti.
    Rūpnieciskās lopkopības sistēmas rada rezistentas baktērijas. Baktērijas pastāvīgi šajās globālajās lopu gaļas rūpnīcās tiek pakļautas antibiotikām, bet pēc tam ar izkārnījumiem, ūdeni un citādi antibiotikas tiek izvadītas no populācijām. Rezistentas baktērijas nonāk dabā un nodod savu rezistences īpašību citām baktērijām.
    Lielākoties antibiotiku lietošanai lopkopībā ir ekonomisks motīvs, un tas nav dzīvnieku veselības jautājums. Proti, antibiotikas lieto, nevis lai ārstētu slimus dzīvniekus, bet veicinātu „barības efektivitāti”, proti, vairāk palielinātu dzīvnieka svaru attiecībā uz vienu barības vienību. 
    Tomēr lielākais drauds mums ir pesticīdu pārmērīga lietošana, jo pesticīdi lielākoties ir tādas pašas indes ar līdzīgu uzbūvi. Miljoniem tonnu pesticīdu tiek izkaisīts uz Latvijas zemes, kas noindē dzīvniekus, kukaiņus, putnus, bet veido globālu antibakteriālu rezistenci. 
    
     
    Vai viegli būt veterinārārstu bērnam?
    
     
    Šo daļu es nolēmu uzrakstīt vienkārši tālab, lai kolēģi veterinārārsti paskatās uz saviem bērniem – mēs ar savu profesionālo darbību radam bērniem pasaules skatījumu. 
    Mans tēvs, veterinārmedicīnas profesors nomira tad, kad man bija pusotra gada, atstājot mantojumā gēnus, vārdu un uzvārdu. Tādēļ manu pasaules uztveri veidoja mana māte, un manas bērnības atmiņas ir saistītas ar viņu un lopiem viņas tuvumā. Uz klīniku Pērnavas ielā, jādomā, tiku ņemts līdzi itin bieži, bet fakultātē nonācu ievērojami retāk, kad Veterinārmedicīnas fakultāte tika pārcelta uz Jelgavu 1965. gadā. Un tomēr Jelgavas manēža ar studentiem, manu māti un govi manā atmiņā ir palikusi paliekoši, proti, mana māte govij roku bija iebāzusi līdz plecam, pat nemēģinot pārtraukt dzīvo diskusiju.
    Mana mamma, cik vien spēju sevi atcerēties, neticami labi komunicēja ar visa veida kustoņiem, galvenokārt ar suņiem un zirgiem. Jebkurš ķēdes asinssuns pārstāja riet un izrādīja patiesu vēlmi draudzēties, tiklīdz mamma viņu uzrunāja, bet, ja nu svešu suni gadījās sastapt uz ielas vai mežā, tas izrādīja vēlmi mammu pavadīt vai vismaz pakomunicēt. Suņi pilnīgi citādi uzvedās brīdī, kad nonāca mammas kā lopu ārsta rokās. Manas bērnības atmiņas saistās ar vismaz diviem trim astainiem pacientiem (vienlaikus) mūsu Āgenskalna ielas daudzdzīvokļu nama koridorā. Viņi visi bija pārbijušies un asarām acīs lūdza viņus vest prom. Tad, kad mamma lika viņiem kāpt uz lielā rakstāmgalda un tur gulties nost, pacienti drebēja visās miesās, taču pavēles neticami klausīgi pildīja un pat šprici bija gatavi saņemt ar vārgiem smilkstiem.
    Neticamā kārtā lielākā daļa mammas pacientu bija tā laika smalko aprindu suņi, proti, aktieru, rakstnieku, dzejnieku mīluļi, bet visbiežāk ar saviem mīluļiem un kafijas krūzi rokās pie mums sēdēja Vera Baļuna, Anta Klints, Emīlija Bērziņa un citas cienītas un godātas aktrises.
    Piecdesmitajos gados mana mamma paralēli par veterinārārsti strādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā (direktors bija veterinārārsts Arvīds Vīksna), bet gan Zooloģiskajā dārzā, gan cirkā mana māte konsultēja arī sešdesmitajos un septiņdesmito gadu sākumā, tā ka man bija iespēja ar visu veidu lopiem iepazīties jau no agras bērnības, jo nereti braucu mātei uz šīm iestādēm līdz. Arī pieradinātie meža lopi pret mammu izturējās vai nu ar bijību kā pacienti, vai patiesu interesi kā vienkārši draugi. Līdz mūža beigām varēšu atstāstīt skatu – kā mana māte rāva zobu tīģerim Zooloģiskajā dārzā. Pa ceļam viņa ilgi pārrunāja šo manipulāciju ar savu māsu – stomatoloģiskās ķirurģijas profesori Astru Lināri, un, šķiet, tādēļ izlēma procedūru veikt bez jebkādas anestēzijas. Tīģeris tika iespiests starp metāla sētām, mute plaši atvērta ar plētēju un mana māte ar dziļu interesi atvēra strutu maisu, bet pēc tam ekstrahēja arī pašu zobu. Es nekad ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis tik skaļas un gaužas raudas un vaimanas kā tobrīd izdvesa tīģeris. Visi zvēri Zooloģiskajā dārzā pieplaka pie žogiem un sienām un lūdzās, lai tikai viņiem neko tādu nedara.
    Cirks Padomju savienībā bija ceļojošs, ieradās mākslinieks ar zvēriem un lopiem uz pusgadu, tad devās tālāk uz citu PSRS pilsētu. Nezināmu iemeslu dēļ tika lietots vārds „cirkus”, un pat milzīgs uzraksts uz Merķeļa ielas vēstīja „šodien Cirkū”. Tiklīdz Rīgā ieradās kāds vairāk vai mazāk pazīstams dresētājs, viņš zvanīja manai mammai, brauca pie viņas ar ciemakukuli iepazīties, jo dresētāju vidū bija izplatīts viedoklis – Rīgā katram zvēru īpašniekam ir jāpazīst mana māte un profesors Igors Afanasjevs (iespējams, arī profesors Zigurds Polītis). No bērnības es atceros, ka cirkā dzīvoja peles un žurkas, kas kaut kādā veidā regulāri apgrauza vai citādi apskādēja ziloņiem pēdas. Cirkā lopiem gadījās traumas, jo zvēri bija iespundēti ļoti šauros un pilnīgi nepiemērotos būros. To, ko samācījos no savas mātes, bija nebaidīties no morfija un opiātiem, bet būt uzmanīgam ar inhalācijas anestētiķiem (kaut mums mājās vienmēr bija ēteris un vēlāk arī jautrības gāze, ko māte labprāt izmantoja savā privātpraksē). Katrā ziņā šūt sunim vai citam lopam ādu un veikt dažāda veida griezienus es samācījos ievērojami pirms tam, kad Medicīnas institūtā skatījos (un vēlāk pats veicu) šīs darbības patologanatomijas , bet vēlāk – operāciju zālē. Tas, ka šobrīd mediķiem ir iespēja mācīties manipulācijas uz ķermeņiem Jelgavā, veterinārmedicīnas fakultātē, ir viens no lielākajiem un labākajiem veikumiem, integrējot veterinārmedicīnu un medicīnu.
    Būt Veterinārārstu bērnam nozīmē iemīlēt šo profesiju uz visiem laikiem, pat ja tā nav tava profesija. Manā gadījumā tas nozīmē arī dzimtas viedokli (jādomā, ka tā ir bijusi mana tēva pārliecība, ko pārņēmusi mana māte), ka Veterinārmedicīnas fakultātei jābūt integrētai ar Ārstniecības un Farmācijas fakultāti, nevis ar Pārtikas tehnoloģijas un Agronomijas fakultāti. Proti, mana māte neslēpa savu viedokli, ka īstā vieta Veterinārmedicīnas fakultātei būtu Rīgas Stradiņa universitātē vai Latvijas universitātē nevis Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Šogad Rīgas Medicīnas institūts/Rīgas Stradiņa universitāte svin savus 70 gadus, tādēļ mērķtiecīgi ieskatīties – kā tas notika, ka tika sarautas saites starp medicīnas un veterinārmedicīnas apmācību? Visu Latvijas brīvvalsts laiku Veterinārmedicīnas fakultāte bija cieši saistīta ar medicīnas fakultāti. Medicīnas un veterinārmedicīnas fakultāšu studenti ķīmiju, bioķīmiju, analītisko ķīmiju, svešvalodas, latīņu valodu, farmāciju un farmakoloģiju apguva kopā.
    Pirmo Latvijas Universitātes dalīšanu veica jau Kārļa Ulmaņa Ministru kabinets, kas 1936. gada 26. jūlijā pieņēma lēmumu uz Jelgavu pārcelt Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, un uz tās bāzes izveidot jaunu augstskolu – Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1938. gada 23. decembrī Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja likumu “Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Satversme”, bet 1939. gada 3. jūlijā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija tika atklāta ar divām fakultātēm: lauksaimniecības un mežsaimniecības. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 28. oktobrī piedalījās arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinībās. Ulmaņa plānos nebija Veterinārmedicīnas fakultāti pārcelt uz Jelgavu.
    Toties 1940. gadā pirmās padomju okupācijas gados Akadēmijas studiju plānu pārveidoja atbilstoši PSRS augstskolu plāniem. 1941. gada 4. jūnijā LK(b)P CK birojs pieņēma lēmumu izdalīt no Latvijas Valsts universitātes sastāva Veterinārijas fakultāti un nodot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, taču šis plāns netika īstenots. Tajā pašā sēdē tika pieņemts lēmums arī par Medicīnas institūta izveidi 1941./42. mācību gadā, kā arī par Politehniskā institūta atjaunošanu (ar 1941./42. mācību gadu, atdalot no LVU Inženierzinātņu, Arhitektūras un Mehānikas fakultāti, bet ar 1942./43. mācību gadu – no Ķīmijas fakultātes ķīmijas tehnoloģijas daļu). Par šiem pilnīgi skaidrajiem nodomiem informāciju var smelties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstīs 1965. gada 1. numurā J. Partizpanjana apskatā “Latvijas Komunistiskās partijas un padomju valdības pasākumi augstskolu darba reorganizācijā 1940./1941. gadā”.
    1944. gadā Padomju armija Jelgavu nobombardēja gandrīz pilnībā, nodega arī Jelgavas pils, kas bija Jelgavas Lauksaimniecības universitātes mājvieta. Lauksaimniecības fakultātes atgriezās Rīgā, bet jau 1944. gada 17. novembrī Veterinārijas fakultāte tika pievienota Lauksaimniecības akadēmijai, taču studentu apmācība joprojām notika kopā ar Medicīnas fakultātes studentiem. Jau 1944. gadā bija pirmie mēģinājumi atdalīt arī Medicīnas fakultāti un izveidot Medicīnas institūtu, taču Latvijā pāri palikušajai latviešu medicīnas profesūrai izdevās šos pasākumus nobremzēt. Tā nu Rīgas Medicīnas institūtu izveidoja tikai 1950., bet Rīgas Politehnisko institūtu – tikai 1958. gadā. Patiesībā tikai 1949. gadā ar Medicīnas fakultātes dekāna, no Pēterburgas pārbraukušā ftiziatrijas profesora Ernesta Burtnieka svētību tika pilnībā sarautas saiknes ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāti.
    Šis stāsts nebūtu pilnīgs, ja es nepieminētu tos Veterinārmedicīnas fakultātes mācībspēkus, ko mana māte ļoti mīlēja un par kuriem daudz stāstīja. Šķiet, ka Veterinārmedicīnas fakultātes dievs bija profesors Igors Afanasjevs, un protams, viņa dzīvesbiedre profesore Anna Nicmane. Katrā ziņā manai mātei bija kam zvanīt un lūgt padomu, un, cik sapratu, šis padoms bija gūstams par jebkuru veterinārmedicīnas jautājumu. Ar pietāti vienmēr tika minēta Grapmaņu dzimta (Rūdolfs Grapmanis, Eglons Grapmanis). Mātes tuvākās draudzenes bija profesore Hermīne Vaivariņa un docente Velta Paudere. Visplašāk apstāstītie veterinārārsti bijja Gunārs Preinbergs un Alberts Auzāns. Ar zināmu neizpratni (šķiet, šūnu patoloģija manai mātei bija mazāk mīļa veterinārmedicīnas disciplīna) apspriestais Zigurds Brūveris. Un, protams, manas mātes izcilie katedras kolēģi Jānis Augškalns, Ļevs Jemeļjanovs un Līga Leite.
    Nē, es tiešām atceros ļoti daudzus no Veterinārmedicīnas fakultātes profesoriem un docētājiem tālajos padomju gados, kad mana māte katru rītu skrēja uz Zasulauka staciju, pārsēdās Torņakalnā, brauca ar vilcienu līdz Cukurfabrikai un 8 minūtēs veica ceļu līdz fakultātei. Katru vakaru atpakaļ. Bet es šoreiz minēju tikai tos, ko mana māte pati vismīļāk pieminēja.
    Vēl nedaudz viņas pierakstu ir saglabājušies, tās ir atmiņas un pārdomas par veterinārmedicīnu. Droši vien vairs nekad netiks pārlasītas un pāršķirstītas. Viņas mūžs bija bagāts veterinārārstes un vienkāršas latviešu sievietes mūžs.


Jaunākās ziņas

  • JAUNĀKAIS REGULĒJUMĀ COVID-19 PANDĒMIJAS LAIKĀ!

    Valdība lemj celt Covid-19 veikto testu kapacitāti par aptuveni 60% - līdz šīs nedēļas beigām jāsasniedz līdz 8000 testiem diennaktī

    -    7.-12.klašu skolēniem attālinātās mācības pagarinātas līdz 15.novembrim. Tas pats attiecas uz interešu izglītību

    -    Līdz gada beigām tiks piešķirtas piemaksas mediķiem, kuri ir iesaistīti cīņā ar Covid-19; Piemaksas saņems ģimenes ārsti, Slimību profilakses un kontroles centra, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta  darbinieki un cīņā ar Covid-19 iesaistītās slimnīcas

    -    No piektdienas, 30.oktobra, privātos pasākumos gan iekštelpās, gan ārpus telpām drīkstēs vienkopus pulcēties ne vairāk kā 10 cilvēki. Publiskos pasākumos kopā drīkstēs būt ne vairāk kā 300 cilvēki - gan iekštelpās, gan ārpus telpām

    -    Covid-19 izplatības dēļ augstskolām daļēji attālināti jāstrādā līdz pat gada beigām; lekcijām augstskolās jānotiek attālināti, praktiskās nodarbības var notikt klātienē

    -    Valdība atjaunos darba grupu uzņēmējdarbības un nodarbināto atbalstam Covid-19 krīzē

    -    Ministriju šogad ietaupītos 46 miljonus eiro novirzīs Covid-19 krīzes mazināšanai un neparedzētiem gadījumiem

    -    Līdz gada beigām pagarina atbalsta sniegšanas termiņu Covid-19 ietekmētajām organizācijām to ilgtspējas nodrošināšanai

    -    Tūrisma atbalstam Ekonomikas ministrija piedāvā komercdarbības aizsardzību, izmaksu samazināšanu un apgrozījuma veicināšanu nākamsezon

    -    VARAM aicina valsts iestādes darbu organizēt attālināti

    [vairāk]
  • Informācijas no Eiropas Veterinārās federācijas
    Valstis visā Eiropā izmisīgi cenšas noturēt strauji augošo jaunu vīrusu gadījumu vilni. Draudi ir nebijuši. Vairākās valstīs  infekcijas uzliesmojuma dēļ slimnīcas ir pakļautas lielam spiedienam. Šis ir laiks, kad labāk padzīvot mājās, neredzot draugus un tuviniekus ( minam krustvārdu mīklas, spēlējam galda spēles,        lasam pavārgrāmatas utt.), savukārt no otras puses palikt sabiedriskam un uzturēt elektronisko kontaktu ar saviem mīļajiem. Ir arī laiks parādīt, ka mēs esam  viena Eiropa, laiks turpināt koordinēt to, ko darām, apmainīties ar informāciju par to, kas strādā un kas nav, un sadarboties - starp disciplīnām, profesiju un  valstīm - par izsekošanu, pārbaudēm, par karantīnu un vakcīnām. Paliekam kopā, kamēr esam šķirti. [vairāk]
  • COVID-19 un pārtikas nekaitīgums: norādījumi pārtikas uzņēmumiem

    Pamatinformācija

    Pasaule sastopas ar bezprecedenta draudiem, ko rada SARS-CoV-2 vīrusa (ko sauc arī par COVID-19 vīrusu) izraisītā COVID-19 pandēmija. Daudzas valstis ņem vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumu par fiziskas distancēšanās pasākumu īstenošanu, kas ir viens no veidiem, kā iespējams mazināt slimības pārnesi.1 Īstenojot šos pasākumus, ir slēgti daudzi uzņēmumi, skolas un izglītības iestādes, kā arī tiek ierobežota ceļošana un sociāla pulcēšanās. Tagad dažiem cilvēkiem ierasta prakse ir darbs no mājām, attālināts darbs un apspriedes un sanāksmes tiešsaistē vai internetā. Taču pārtikas nozarē strādājošajiem nav iespējas strādāt no mājām un viņiem ir jāturpina darbs ierastajās darbavietās. Lai pārciestu šo pandēmiju, ļoti svarīgi ir gādāt, lai visi pārtikas ražošanas un piegādes ķēdēs strādājošie būtu veseli un drošībā. Saglabāta pārtikas kustība pa pārtikas aprites ķēdi ir būtiska funkcija, kuras izpilde jācenšas nodrošināt visām pārtikas ķēdes ieinteresētajām pusēm. Tas nepieciešams arī, lai saglabātu uzticamību un klientu pārliecību par pārtikas nekaitīgumu un pieejamību. [vairāk]
Lasīt vairāk
CMS © RixtelLab 2014 - 2020