VALDIM BĒRZIŅAM - 100

  • Latvijas Veterinārārstu biedrības Goda biedram Valdim Bērziņam - 100 . Valdis Bērziņš dzimis 1920.gada 29.jūijā Krasnodaras novada Novominskas rajona skolotāja Kārļa un Karlīnes ģimenē. Ģimene uz Latviju pārcēlās 1922.gadā. Iesākumā Valdis mācījās Zaļenieku-Lipstu sākumskolā, bet vēlāk turpināja mācības Dobeles pamatskolā, kuru absovēja 1933.gadā un iestājās Jelgavas valsts ģimnāzijā. Jelgavas valsts ģimnāziju Valdis Bērziņš absolvēja 1939.gadā.  Interese par zirgiem lika Bērziņam izvēlēties kļūt par veterinārārstu un 1939.gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Veterinārijas fakultātē. Studijas gados iestājās studentu korporācijā Fraternitas Academia Latviensis un bija aktīvs tās dalībnieks.  Paralēli studijām Valdis Bērziņš strādāja Veterinārās fakultātes saimniecībā "Rāmava" par laborantu un Rīgas pilsētas Veterinārajā pārvaldē par veterinārārsta palīgu.Karš izjauca visus jaunekļa plānus un 1943.gadā studijas pārtrauca iesaukums latviešu leģionā veterinārajā rotā, kur Bērziņš aprūpēja un ārstēja zirgus.Pēc Vācijas kapitulācijas no Kurzemes katla 1945.gadā sekoja padomju gūsts Komsomoļskā pie Amūras. Pēc atgriešanās no gūsta Latvijā , iestājās Smiltenes zooveterinārajā tehnikumā, kuru absolvēja 1956.gadā, iegūstot veterinārā feldšera kvalifikāciju. Tajā pašā gadā Valdis Bērziņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārajā fakultātē, kuru absolvēja 1961.gadā, turpinot iegūtās profesionālās zināšanas papildināt Ļeņingradas Veterinārajā institūtā Krievijā. Strādāja Dobeles rajona veterinārajā slimnīcā par veterinārārstu, vecāko veterinārārstu ginekologu - terapeitu. Apbalvots ar vairākiem Goda rakstiem un pateicībām, kā arī ar medaļu Darba veterāns. Valda Bērziņa profesijas pēdās devās arī viņa dēls Vilnis un mazmeitas Ieva un Inese. LVB Goda biedrs Valdis Bērziņš miris 1988.gada 9.maijā.( informācija no Latvijas veterinārārstu biogrāfiskās enciklopēdijas).
    Ko par savu vectēvu atceras mazmeitas Ieva un Inese.
    "Diemžēl mans vectēvs nomira, kad man bija 14 gadi un tolaik es vēl nebiju cieši izlēmusi par savu profesijas izvēli - vēl svārstījos starp praktisko un aizraujošo veterinārmedicīnu un vilinošajām humanitārajām jomām. Savu vectēvu profesionālajā jomā atceros tikai no viena gadījuma, kad mans tētis gatavojās veikt ķeizargriezienu kādai kolhoza govij un konsultējās ar vectēvu - atceros viņu sarunu ar toreizējo bērna izpratni - par to kur būs griezuma vieta un ar ko aizšūt brūci - kopš tā laika iemācījos jaunu vārdu - ketguts! Īpaši lepna jutos, kad man ļāva arī piedalīties pašā operācijā. Vairāk atmiņu man ir no viesošanās ''Tīsmeru'' mājā, kad pēc vecmāmiņas obligātajām pusdienām ar 3 ēdieniem, vectētiņš izvilka vijoli no futlāra un sākās kopīga dziedāšana vijoles pavadījumā.
    Mans vectēvs beidz aktīvās darba gaitas veterinārijā 70to gadu beigās Dobeles apkārtnē, bet vēl 30 gadus vēlāk, jau savās praktizējoša veterinārārsta darba gaitās, ārstējot kādu suni lauku mājā netālu no Dobeles, runājoties ar veco saimnieci, atklājās, ka viņa labi pazinusi manu vectēvu un viņš bijis ļoti stings un konsekvents savās norādēs par ārstēšanu un viņai esot bijis liels respekts pret viņa viedokli.  
    Nostaļģiskas sajūtas pārņem skatoties albumā bildes, kur mans vectēvs ar Dobeles kolēģiem apsveic VMF 50  gadu jubilejā, bet nupat jau esam aizvadījuši VMF 100. gadadienu. Viss mainās, viss paiet, bet es ticu, ka katrs no mums atstāj savu nospiedumu dzīvē - man ir patiess prieks un lepnums, ka mana dzimta ir atstājusi savas pēdas Latvijas veterinārmedicīnas vēsturē ar godīgu ikdienas darbu un rūpēm par profesijas izaugsmi. 
    Ieva Meiere (Bērziņa) veterinārārste
    VMF 1996. gada absolvente".
    "Es bieži vasarās dzīvoju Tīsmeru mājās ar vecmāmiņu Mirdzu un vectētiņu jeb papiņu Valdi . Biju pārāk maza, lai varētu ar viņu runāt par veterinārārsta profesiju, leģionu vai Sibīriju. Uz mani nedzēšamu iespaidu ir atstājusi kārtība uz viņa rakstāmgalda, nemainīgais rituāls  - pēcpusdienas lasāmais laiks, ar tagadējo prātu domājot - saprotu, ka viņš joprojām lasīja profesionālu literatūru, kaut sen jau bija pensijā. Papiņam bija ļoti daudz grāmatu vācu valodā - tās es šķirstīju - gan veterinārās grāmatas, gan Bitstrupa karikatūras. Bija brīnišķīgi kopā dziedāt, bet vijolei pieskarties es drīkstēju tikai stingrā uzraudzībā. 
    Atceros kā papiņš atnācis no Dobeles krāva uz galda pirkumus - krējumu, piena pudeles, maizīti. Nearceros, ka papiņš būtu veicis kādus varoņdarbus vai ko citu iespaidīgu, bet viņa rīcība ikdienā, runas veids un darbi (kas tika padarīti pedantiski) ir uz mani atstājuši milzīgu iespaidu  un papiņš ir kļuvis par ideālu cilvēku. Viņa iespaidā noteikti esmu izvēlējusies gan profesiju, gan iestājusies zemessardzē. Es neiznu vai viņam tas patiktu, bet man šķiet, ka tas man palīdz uzzināt kaut ko no tā par ko mēs nekad neparunājām. Es no sirds lepojos ar savu ģimeni - tā ir mans balsts un pamats.
    Inese Bērziņa,
    veterinārārste, Dr.med.vet."
     


  • Komentēšanas iespējas ir slēgtas!

Jaunākās ziņas

  • LVB Goda biedre Rita Rone -90
    Veterinārārste Rita Rone dzimusi 1930.gada 11.augustā Rīgas apriņķa Bīriņu pagasta “Jaunskutēs”. Pamatskolu absolvējusi 1946.gadā Saulkrastos un mācības turpināja Rīgas 2.vidusskolā, kuru absolvēja 1950.gadā. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1950.gadā uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultātē, bet pēc pirmā kursa 1951.gadā pārgāja studēt Veterinārajā fakultātē. Veterināro faultāti absolvēja 1956.gadā un uzsāka veterinārārstes darbu Talsu rajona Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijā kā galvenā veterinārārste. 1958.gadā Ritu Roni uzaicināja strādāt Ogres rajona kopsaimniecībā “Kopdarbs”, bet pēc gada 1959.gadā uzsāka darbu Ogres rajona Dzīvnieku slimības apkarošanas stacijā par Ogres iecirkņa vecāko veterinārārsti epizootoloģi, vēlāk pēc reformām valsts dienestā no 1979.gada līdz 1997.gadam kā Ogres rajona galvenā veterinārārste epizootoloģe. Būdama jau pensijā, Rita Rone no 1998.gada līdz 2000.gadam strādāja par veterināro ekspertu SIA “Triāls” dzīvnieku kautuvē. 2003.gadā Ritai Ronei tika piešķirts LVB Goda biedra statuss. Par tālākām Ritas Rones dzīves gaitām LVB rīcībā nav informācijas.
    Informāciju sagatavoja V.Šmēliņš [vairāk]
  • Informē LVB valdes priekšsēdētājs
    Latvijā joprojām raizes un piesardzību rada aktivizējies Āfrikas cūku mēris mežacūkām, radot draudus cūkaudzētājiem, bet Covid infekciju veiksmīgi kontrolējam.                                                                                                                                   [vairāk]
  • Pētījums par mastītu ārstēšanu govīm.
    Mastīts ir galvenais iemesls antibakteriālo līdzekļu izmantošanai piena lopkopībā visā pasaulē . Tieši patogēno mikrobu rezistence ir likusi gan sabiedrībai, gan profesionāļiem aizdomāties par antibakteriālo līdzekļu lietošanas samazināšanu, veicot dažādus pētījumus, ar ko tos aizvietot. Mastīti ir  cēlonis lieliem ekonomiskiem zaudējumiem piena lopkopības saimniecībās.   Alternatīva ārstēšanas līdzekļu atrašana bieži tiek uzskatīta par veidu, kā apkarot mikrobu rezistenci. Šajā sakarā arvien pieaug homeopātijas kā alternatīva mastīta ārstēšanas metodes popularitāte, īpaši bioloģiskajās saimniecībās Eiropā  [vairāk]
Lasīt vairāk
CMS © RixtelLab 2014 - 2020