Skip to content Skip to left sidebar Skip to right sidebar Skip to footer

LVB VĒSTURE

Latvijas Veterinārārstu biedrība dibināta 1921.gada 24.augustā

“Latvijas Veterinārārstu biedrības mērķis ir aizstāvēt veterinārārstu saimnieciskās un tiesiskās vajadzības, veicināt viņu pašdarbību un kopdarbību, pašierosmi un pašpalīdzību, profesijas godīgumu un darba apzinīgumu,būt nomodā par veterinārārsta godu, uzturēt to tīru un spodru, rupēties par viņu vispārējo un profesionālo izglītību, stiprināt viņos valstiskuma, tēvzemes mīlestības un tautas vienības ideju, izkopt un padziļināt viņu kulturālo un sabiedrisko dzīvi un centienus, ar to veicinot savu biedru un visas nācijas un valsts garīgo un saimniecisko augšanu un uzplaukumu, mudināt savus biedrus uz augstākiem sasniegumiem kultūras darbā, iztirzāt aktuālos profesijas jautājumus, pētīt veterinārārstniecības jautājumus, vākt un apstrādāt materiālus par veterinārmedicīnas jautājumiem Latvijā.”

Šādus mērķus jaundibināmajai biedrībai izvirzīja idejas autori veterinārārsti Eduards Cīrulis, Augusts Pētersons,Kārlis Soste,Vilis Roga- Rihters,Kārlis Ātrens,Voldemārs Brencēns, Haralds Šuberts, Rūdolfs Grapmanis, Roberts Baķis, Miķelis Rolle, Augusts Kirhenšteins. Visi tā laika veterinārārsti savu izglitību bija ieguvuši, mācoties Tērbatā. 1905. gadā tika nodibināta Baltijas Veterinārārstu biedrība, kas vēlāk kalpoja kā paraugs jaundibināmajai Latvijas Veterinārārstu biedrībai. Atbilstoši tā laika situācijai, pamatā veterinārais darbs grozījās ap un par zirgu veselību, militārismu un pārtikas apgādi armijas vajadzībām. 1918. gadā izveidojoties neatkarīgām valstīm Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, mazinājās Baltijas Veterinārārstu biedrības loma un tā beidza pastāvēt. 1919. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināta Veterinārā fakultāte un latviešiem vairs nevajadzēja pēc augstākās izglītības veterinārijā doties uz Tērbatu vai Krieviju. Latvijā pēc kara postažas un valsts izveides strauji sāka attīstīties tautsaimiecība un tika dibinātas dažādas lauksaimnieku biedrības, kuras valstiskā līmenī centās nolobēt sev kādu labumu. Veterinārārsti paši būdami gan lauksaimnieki, gan militāras personas, gan jaundibinātās Veterinārmedicīnas fakultātes mācību spēki, savas profesijas vajadzību apmierināšanai bija pietiekami sadrumstaloti, tādēļ procesus valstī ietekmēt nevarēja.

Veterinārārstam Eduardam Cīrulim ( 1872.-1940.), kurš pēc Tērbatas Veterinārā institūta absolvēšanas strādāja veterināro praksi Bauskas apkārtnē, radās ideja kopā ar citiem kolēģiem dibināt Latvijas Veterinārārstu biedrību.  1901. gadā Krievijas Iekšlietu ministrija Eduardu Cīruli nosūtīja strādāt uz Aizkaukāzu, apkarot liellopu mēri. 1905. gadā viņu iesauc Krievijas armijā kā armijas veterinārārstu, jo sākās krievu-japāņu karš. Pēc kara beigām veterinārārsts Eduards Cīrulis atgriezās Bauskā un strādāja kā Bauskas pilsētas un apriņķa veterinārārsts, bet sākoties pirmajam Pasaules karam atkal tiek iesaukts Krievijas armijā kā armijas veterinārārsts. Kad tiek nodibināta neatkarīga Latvijas valsts Eduards Cīrulis pamet Krievijas armiju, bet atrodas Rumānijā un viņa mājupceļš pagarinās līdz 1920. gadam. Laimīgi nokļuvis Latvijā uzsāka darbu Latvijas Iekšlietu ministrijas Veterinārvaldes dienestā un strādāja par tās vadītāja veterinārārsta Viļa Frišmaņa ( 1869.-1921. ) palīgu. Tieši veidojot veterinārmedicīnas dienestu, Eduards Cīrulis saprot cik sadrumstalota ir veterinārārstu saime Latvijā, tādēļ uzmeklējot savus studiju biedrus no Tērbatas institūta laikiem, radās ideja dibināt Latvijas Veterinārārstu biedrību.

1921. gadā Latvijā strādāja 61 veterinārārsts – valsts un pašvaldību dienestā 54 un privātpraksē 7. Lai dibinātu organizāciju , bija nepieciešams saprast tās mērķus un uzdevumus, tādēļ Eduards Cīrulis uzņēmās biedrības Statūtu izstrādi , kurus darba grupa savā sapulcē apstiprināja  1921. gada 29. jūlijā, nolemjot dibināšanas sapulci sasaukt 1921. gada 24. augustā Veterinārmedicīnas fakultātē. Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes telpu izvēle nebija nejauša. Aktīvs Latvijas Veterinārārstu biedrības dibinātājs bija veterinārārsts un dzejnieks Augusts Pētersons ( 1875.-1924. ). Augusts Pētersons Tērbatas Veterināro institūtu absolvēja 1901. gadā un savas darba gaitas uzsāka Vidzemes pusē Jaungulbenē un mazliet vēlāk arī Valmierā, bet 1916. gadā iesauca Krievijas armijā, kur Pētersonu iecēla par haubicu diviziona vecāko veterinārārstu. Kad 1918. gadā krievu karaspēks pamet Latviju, Augusts Pētersons paliek Jaungulbenē. 1919. gadā izveidotā Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte 1920. gadā Augustu Pētersonu ievēlēja par docentu. 1921. gadā Augusts Pētersons atsaucās Eduarda Cīruļā aicinājumam un aktīvi iesaistījās Latvijas Veterinārārstu biedrības izveidē, būdams Veterinārmedicīnas fakultātes sekretārs. Iespējams tieši Augusts Pētersons Latvijas Veterinārārstu biedrības statūtos vēlējās kā mērķi ierakstīt “…mudināt savus biedrus uz augstākiem sasniegumiem kultūras darbā…”, jo pats rakstīja dzeju ar segvārdu Linksmiņš. Augusts Pētersons netikai rakstīja dzeju, bet arī tulkoja Nīčes dzeju latviešu valodā. Aktīvu līdzdalību Latvijas Veterinārārstu biedrības izveidē ņēma arī Kārlis Soste ( 1886.-1943. ) un Haralds Šuberts ( 1883.-1942. ), kuri arī bija beiguši Tērbatas Veterināro institūtu. Kārlis Soste 1920. gadā mobilizējās Latvijas armijā kā veterinārārsts ar kapteiņa pakāpi un bija kā sevišķu uzdevumu veterinārārsts Armijas Veterinārā pārvaldē. Haralds Šuberts 1919. gadā mobilizējās Latvijas armijā kā veterinārārsts pulkveža leitnanta pakāpē un bija Armijas Veterinārās pārvaldes priekšnieka palīgs. Lai varētu sapulcināt pēc iespējas vairāk veterinārārstu uz biedrības dibināšanu, tad tika rīkots Latvijas veterinārārstu congress ( tam publisku pierādījumu nav, bet ir autora pieņēmums ).

1921. gada 24. augustā kongresa laikā tika paziņots vēstījums par Latvijas Veterinārārstu biedrības izveidi un pār tās biedriem no Latvijā esošiem 61 veterinārārsta kļuva 50. Dibināšanas sapulcē tika ievēlēts pirmais Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētājs un par to kļuva Augusts Pētersons, bet valdē tika ievēlēti veterinārārsti Eduards Cīrulis, Kārlis Soste, Haralds Šuberts un Augusts Kirhenšteins ( 1872.-1963.). Augusts Kirhenšteins Tērbatas Veterināro institūtu absolvēja 1902. gadā. Jau studiju laikā aktīvi iesaistījās zinātniskaja darbā un viņa pētījums Hloroforma ietekme uz asinīm ieguva sudraba medaļu. Veica arī daudzus pētījumus par pienu. Pēc augstskolas absolvēšanas strādāja Valmierā un Limbažos. Jau studiju laikā Augusts Kirhenšteins iesaistījās sociāldemokrātiskās aktivitātēs, tādēļ aktīvi piedalījās 1905. gada revolucionārajā kustībā. Šo aktivitāšu dēļ Augusts Kirhenšteins bija spiests emigrēt sākotnēji uz Šveici un vēlāk arī uz Serbiju. Būdams Serbijas armijas veterinārārsts piedalījās cīņās pret Austroungārijas karaspēku. 1917. gadā atgriezās Latvijā. 1919. gadā Augustu Kirhenšteinu nozīmēja par armijas Veterinārās pārvaldes priekšnieku. Augusts Kirhenšteins šajā laikā kļūst par Veterinārmedicīnas fakultātes dibināšanas kodola locekli, bet divus gadus vēlāk iesaistās Latvijas Veterinārārstu biedrības izveidē. Augusts Kirhenšteins LU nodibināja Mikrobioloģijas institūtu, bet 1923.gadā izveidoja un vadīja LU serumstaciju. Veterinārārsts Jānis Sanders atceras, ka studiju gados ( 1964 – 69. ) Veterinārmedicīnas fakultātē par profesoru A. Kirhenšteinu klīdušas patiesas anektdotes. Profesoram nav patikuši studenti ar nelatviskiem vai neloģiskiem uzvārdiem. Tā kādā mikrobioloģijas eksāmenā starp eksaminējamiem ir bijusi studente Peciņa un students Bērziņš. Studente Peciņa visu zinājusi, bet profesors studentei eksāmenu novērtējis ar trijnieku ( piecu baļļu sistēmā ), bet studenta Bērziņa atbildes ir bijušas ļoti nepārliecinošas. Pirms novērtēt studentu profesors vaicājis, kas būtu jāizdara, lai studente Peciņa atbrīvotos no sava jocīgā uzvārda, uz ko students nav samulsis un atbildējis jāaprec mani. Augusts Kirhenšteins apmierināti pasmaidījis un teicis, student Bērziņ rīkojieties, jūsu eksāmena vērtējums pieci. Augustam Kirhenšteinam bija smalka balss. Tā, kādā reizē Rīgā iecienītā bārā “Romas pagrabs” profesors iemalkojis konjaka glāzi, kad ienākuši pāris 1. kursa Veterinārmedicīnas studenti jau manāmi iereibuši un apsēdušies līdzās profesoram, kurš smalkā balsī palūdzis izvēlēties citu galdiņu. Kāds no studentiem uz to atbildējis ar jautajumu, vai cienītais nevarētu mazliet rupjak pateikt, uz ko A.Kirhenšteins teics :” Ejiet d…t!”.


            Jaundibinātās Latvijas Veterinārārstu biedrības Statūti paredzēja, ka kandidātus biedrībā uzņēma ar divu biedru rakstveida ieteikumu. Latvijas Veterinārārstu biedribas biedri, kuri bija ieteikuši kandidātu uzņemt biedrībā, bija līdzatbildīgi par uzņemamā biedra godaprātu un atbilstību Statūtu prasībām. Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētāju un vēl pārējos četrus biedrības valdes locekļus ievēlēja uz gadu, reizi gadā sasaucot biedrības pilnsapulci. Statūti paredzēja izveidot Latvijas Veterinārārstu biedrības teritoriālās nodaļas, bet veterinārārstu trūkuma dēļ un to koncentrācija ap Rīgu, šo ieceri izjauca un tā arī tās netika izveidotas.Mazais biedru skaits sālotnēji pieļāva rīkot valdes sapulces, uz kurām ieradās lielāka daļa biedru. Biedrības valdes sēdes notika Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas klīnikas telpās Pērnavas ielā vai Armijas Veterinārā pārvaldē. Līdz 1927. gadam valdes sēdes tika noturētas kā biedrības sapulces un notika katru mēnesi, izņemot vasaras mēnešus. Dienas kārtība un sēdes datums tika izziņots katram valdes loceklim, nosūtot pa pastu uzaicinājumu un nopublicējot sludinājumu laikrakstā..Sākotnēji valdes sēdes notika svētdienās, bet vēlāk tās notika dažādās nedēļas dienās. Dienas kārtībā parasti bija trīs pamatpunkti – iepriekšējās valdes sēdes protokola apstirpināšana; zinātnisks vai praktiskas dabas referāts un dažādi jautājumi, kas bija valdes sēdes svarīgākā daļa. Valdes sēžu ilgums bija no trīs līdz pat piecām stundām. Valdes locekļi par savu pienākumu pildīšanu samaksu nesaņēma. Vienīgais algotais darbinieks biedrībā bija grāmatvedis, kas nebija profesionālis, bet izraudzīts no Latvijas Veterinārārstu biedrības biedriem. Latvijas Veterinārārstu biedrības dokumentus kārtoja sekretārs, kurš tika izvēlēts no biedrības valdes vidus.


            Latvijas Veterinārārstu biedrības dibināšanas sapulcē tika nolemts, ka biedrības biedru nauda būs 250 rubļi gadā. Latvijas Veterinārārstu biedrības Statūti paredzēja, ka reizi gadā tiek sasaukta biedrības pilnsapulce, kas noritēja pavasarī. Pilnsapulcē biedriem atskaitījās valdes priekšsēdētājs un valde, tika veikta biedrības valdes pārvēlēšana, tika uzņemti jauni biedri, kā arī tika apspriesti un izvirzīti biedrības darbības turpmākie uzdevumi. 1921. gada rudenī Latvijas Veterinārārstu biedrības valde nolēma, ka pēdējā gada valdes sēdē tiks sveikti veterinārārsti, kuri ilgstoši strādā savā profesijā, godinot viņus darba jubilejās. Tika izveidots biedrības žetons jeb sudraba piespraude.Pašas biedrības valdes sēdes ir bijušas atvērtas ikvienam biedrības biedram. Jaunizveidotā Latvijas Veterinārārstu biedrība strauji ieguva atzinību ne tikai veterinārārstu vidū, bet arī valsts iestāžu, ministriju un citu biedrību starpā. Latvijas Veterinārārstu biedrības pozīcija veterinārmedicīnas jomā bija stabila un pietiekami ietekmīga, risinot praktiskas, zinātniskas un profesionālas dabas jautājumus. Sākotnēji valde daudz pūļu ieguldīja izstrādājot daudz priekslikumu dažādu mājdzīvnieku sērgu apkarošanai valstī, piemēram tuberkulozes, bieži valdes sēdēs runāja par gaļas un piena kontroli, izstrādāja priekslikumus likumdošanas normām, lai uzlabotu rajona veterinārārstu darba apstākļus un tiesisko stāvokli. Pēc Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētāja Augusta Pētersona priekšlikuma tika izveidota terminoloģijas komisija, kas strādāja pie terminiem veterinārijā. Jaundibinātās biedrības valde bija enerģiska un ideju pārbagāta, tādēļ tās sastāvs nemainījās līdz 1924. gada pilnsapulcei, kad Augusta Kirhenšteina vietā valdē tika ievēlēts Kārlis Ātrens ( 1870.-1965. ). Šīs pārmainas nebija nejaušas, jo bieži valdes sēdēs izcēlās asas domstarpības starp Augustu Kirhenšteinu un Eduardu Cīruli,kas 1923. gadā pārauga konfliktā, kuru LVB valdei nācās skatīt atsevišķā sēdē, piedaloties arī citiem biedrības biedriem. Strīdus Latvijas Veterinārārstu biedrībā pēc Statūtiem izskatīja LVB valdes izveidota Biedru tiesa, bet Eduarda Cīruļa un Augusta Kirhenšteina lietu atsacījās izskatīt ieceltā Biedru tiesa, tādēļ pēc LVB valdes ieteikuma gala lēmumu pieņēma kopsapulce, kura izteica publisku nosodījumu veterinārārstam Augustam Kirhenšteinam. Iespējams šī konflikta un kopsapulces nosodījuma dēļ, Augustu Kirhenšteinu vairs LVB valdē neievēlēja.


            1924. gada 24. jūlijā komandējuma laikā Bērlīnē ar infarktu pēkšņi mira Augusts Pētersons un Latvijas Veterinārārstu biedrība palika bez priekšsēdētāja, jo valde nolēma, ka tā pienākumus uz laiku līdz pilnsapulcei veiks Eduards Cīrulis. No 1925. gada sākās strauja biedrības izaugsme. 1925. gada pavasara pilnsapulcē par Latvijas Veterinārārstu biedrības priekssēdētāju ievēl Voldemāru Brencēnu ( 1887.-1938. ), bet valdē no sakotnējā tās sastāvā paliek tikai Eduards Cīrulis. Pilnsapulces laikā valdē tiek ievēlēti veterinārārsti Kārlis Ātrens, Pēteris Ozoliņš ( 1859.-1937. ), Konstantīns Hugo Bite ( 1882.-1936. ).


            Voldemārs Brencēns 1910. gadā absolvēja Tērbatas Veterināro institūtu un strādāja kā Alūksnes un Gulbenes rajona veterinārārsts. 1914. gadā mobilizējās Somijas armijā un kļuva par Somijas 2. artilērijas diviziona jaunāko veterinārārstu, bet 1917. gadā par vecāko veterinārārstu Somijas armijas 4. inženieru pulkā. Nodibinājoties Latvijas Republikai Voldemārs Brencēns demobilizējās un atgriezās Latvijā un atsāka darbu Alūksnes rajonā kā veterinārārsts. Izveidojoties Latvijas armijai, V. Brencēns 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, kļūstot par armijas artilērijas rezerves vecāko veterinārārstu un armijas zirgu ādas slimību lazeretes priekšnieku kā pulkvežleitnants. 1919. gadā V. Brencēns iesaistās Veterinārmedicīnas fakultātes dibināšanā un tika ievēlēts par dibināšanas komitejas priekšsēdētāju. Iesaistīšanās Veterinārmedicīnas fakultātes dibināšanā un kļūšana 1920. gadā par Vetrinārmedicīnas fakultātes pagaidu dekānu, liek punktu Voldemāra Brencēna militārajai karjerai, un viņš 1920. gadā demobilizējās no Latvijas armijas. Turpmāko savas dzīves posmu Voldemārs Brencēns veltīja Veterinārmedicīnas fakultātei un Latvijas Veterinārārstu biedrībai.


            Pēc Voldemāra Brencēna priekšlikuma LVB valde 1925. gadā izveidoja Pabalstu fondu, kurā katram LVB biedram gadā bija jāiemaksā no 4 līdz 8 latiem, atkarībā no veterinārārsta ienākumiem. 1925. gadā LVB biedru nauda bija 5 lati gadā. Katram LVB biedram pastāvēja arī iespēja šajā Pabalstu fondā iemaksāt brīvprātīgus maksājumus. Līdzekļi tika izlietoti vienīgi pabalstiem, bet ne biedru saimnieciskās darbības veicināšanai. Biedru nāves gadījumā avīzē tika ievietots bēru sludinājums, uz kapa no LVB nolikts vainags un gādāts par kapa plāksni, bet mirušā piederīgajiem izsniegts pabalsts, kura apmērs sākotnēji bija 500 lati, tad 1927. gadā 1500 lati, bet 1931. gadā tika paaugstināts līdz 2000 latiem. Izraksts no LVB valdes sēdes 1927. gada 21. jūlijā protokola “….Valde saņēmusi veterinārārsta Grotenštālera lūgumu piešķirt pabalstu 200 latu slīmības dēļ. …Valde nolemj, ka piešķirt pabalstu veselības uzlabošanai 1/3 no izmaksājamās apbedīšanas pabalsta.” Tas liecina, ka pamatpabalsts bija apbedīšanas pabalsts, ko piešķīra mirušā veterinārārsta likumīgam mantiniekam.


            Tieši pēc Voldemāra Brencēna iniciatīvas sākās LVB darbs pie profesionālās likumdošanas pilnveidošanas, piemēram, ar likumdošanas normu valsts dienestā strādājošie veterinārārsti tika iedalīti trīs kategorijās: jaunākais veterinārārsts ar vismaz 5 gadu darba stāžu; veterinārārsts ar 10 -15 gadu darba stāžu un vecākais veterinārārsts ar daba stāžu virs 15 gadiem. LVB uzmanības centrā atradās arī praktizējošo veterinārārstu stāvoklis rajonos, domājot par darba apstākļu uzlabošanu. Plaši valdes sēdēs tika diskutēts par gaļas kontroli, piena kontroli, veterināro taksi jeb pakalpojumu cenrādi, mājlopu apdrošināšanu, sadarbību starp ārstiem un veterinārārstiem. Ja diskusijās LVB valdē nevarēja atrast risinājumi, tad tika veidotas komisijas. Visā šajā procesā neiztika arī bez strīdiem un konfliktiem. Tā 1926. gadā Armijas Veterinārās pārvaldes vadītājs Soste nonāk konfliktā ar savu padoto veterināro inspektoru Biti, kurš ir arī LVB valdes loceklis.  Veterinārārsts K. Bite vēlas ieņemt Sostes amatu, bet tas negribēdams to pazaudēt piekrīt Armijas veterinārās pārvaldes pievienošanai kara sanitārai pārvaldei, veterinārarstiem zaudējot ietekmi. Konfliktu izskata LVB Biedru tiesa, kas secina, ka veterinārārstu savtīgu nolūku rezultātā profesija zaudējusi ietekmi nozīmīgā valsts institūcijā un turpmāk šāda rīcība nav pieļaujama. Izskatot katru lietu LVB Biedru tiesa veica lietas izmeklēšanu, veicot rūpīgu lietu apstākļu noskaidrošanu un aizpildot nopratināšanas aktu. Izraksts no 1927. gada 4. marta Nopratināšanas akta, izskatot veterinārārstes P. Bērziņas un veterinārārsta Vītola strīdu par to, ka P. Bērziņa ir ieņemusi Vītola amata vietu Jaunjelgavas pilsētā, pildot veterinārārsta pienakumus: “…. uzklausot nopratināšanu tiesa secina, ka veterinārārste P. Bērziņa nav ievērojusi Latvijas Veterinārārstu biedrības lēmumu boikotēt Jaunjelgavas pilsētas veterinārārsta darba pienākumus, jo pilsētas valde nenodrošina atbilstošus darba apstākļus veterinārārstam Vītolam. Lai arī veterinārārste nav pieņemta pastāvīgā darbā kā veterinārārste Jaunjelgavas pilsētā, viņa saņēmusi atlīdzību, kas uzskatāms par boikota pārkāpumu un neētisku rīcību pret kolēģi veterinārārstu.”


            Jau nodibinot Latvijas Veterinārārstu biedrību 1921. gadā bija doma izdot savu žurnālu. Tomēr mazais biedru skaits lika LVB cīnīties ar līdzekļu trūkumu un tas neļāva biedrībai izdot savu izdevumu. Tādēļ LVB valde nolēma savas publikācijas publicēt lauksaimniecības žurnālā “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks”. Lai vairotu veterinārārstu intresi stāties LVB, tās priekšsēdētājs rosināja 1928. gada 15. septembrī sasaukt Latvijas veterinārārstu 2. kongresu. Kongress norisinājās Rīgā, Latviešu biedrības telpās un uz to pulcējās vairāk kā simts veterinārārstu. Kongresu atklāja LVB priekšsēdētājs V.Brencēns. Kongresa dalībniekus sveica Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš. Kongresa pirmajā daļā tika nolasīti zinātniskie referāti, kurus bija sagatavojuši L. Kundziņš, A. Kirhenšteins un V. Brencēns. Otrajā daļā tika izvērstas diskusijas par profesijas problēmām: pūšļošanas apkarošanu; veterinārfeldšeru status ( ar domu to likvidēt ); par rajonu veterināro ambulaņču izveidi; zirgu apkalšanu; zirgkopības attīstību; gaļas kontroli un piena higiēnu; biedrības tālāko nākotni kā galveno profesijas balstu. Kongresā tika nolemts, ka jādibina vairāk kontaktu ar ārvalstu kolēģiem, kas realizējās ar LVB pārstāvju dalību 11. Starptautiskajā veterinārārstu kongresā Londonā 1930. gadā, kurā Latviju pārstāvēja V. Brencēns un E. Cīrulis. Pārlasot tā laika LVB valdes sēdes protokolus, kuri visi rakstīti ar roku, kas liecina par biedrības vadības taupīgo atieksmi pret biedru maksātajām biedru naudām un ziedojumiem, secināju, ka LVB iesaistījās arī savu biedru labdarības akcijās. Izraksts no 1930. gada 17. oktobra valdes sēdes protokola “….valde nolemj vākt ziedojumus Ernastovu ģimenei, lai iegādātos bērniem ziemas drēbes.” LVB ieliek ari savu artavu Brīvības pieminekļa celtniecībā, ziedojot sakotnēji divi simti latu, bet velak vel simts latus, par ko saņem Latvijas valsts prezidenta Kvieša pateicību.                                                                                                            

Starptautisku atzinumus noklausījušies V. Brencēns un E. Cīrulis aktīvi iestājās par veterinārārsta prestiža celšanu Latvijā. Un 1931. gadā LVB nolēma vārda “veterinārs” vietā turpmāk konsekventi lietot “veterinārārsts” un kā ētikas pārkāpums tika uzskatīts, ja kolēģu starpā kāds kolēģis tika nosaukts par lopārsts. V. Brencēna ideja par  Latvijas veterinārārstu 2. kongresu nesa rezultātus, jo pēc tā strauji auga LVB biedru skaits. Un 1931. gadā LVB jau apvienoja vairāk kā 120 veterinārārstu. Tērbati beigušajiem veterinārārstiem bija piepulcējušies pirmie vetrinārārsti, kuri bija beiguši LU Veterinārmedicīnas fakultāti Latvijā. Pasauli bija skārusi ekonomiskā krīze un Baltijas valstis pēc to neatkarības pasludināšanas tikko sāka izjust tautsaimniecības attīstību, t.sk. lopkopības, kas prasīja arī plašākas zināšanas veterinārijā. Tērbatas universitātes veterinārārstiem bija piepulcējušies jaunie veterinārārsti, kuri bija beiguši Veterinārmedicīnas fakultāti Latvijā, tādēļ LVB valde nolēma, atzīmējot LVB 10 gadu jubileju 1931. gadā no 4. – 6. septembrim Rīgā sasaukt 1. Baltijas veterinārārstu Kongresu. Kongress norisinajās Latvijas Universitātes aulā. Ar zinātniskajiem referātiem uzstājās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas veterinārārsti, kā arī no Zviedrijas. Daudz laika kongresā tika atvēlēts diskusijām par likumdošanas jautājumiem, dazādām starptautiskajām konvencijām, starpvalstu satiksmei un robezu šķērsošanai. Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Rūdolfs Grapmanis Lietuvas kolēģiem prezentēja iespēju lietuviešiem izglītoties Latvijā. Kongresa pēdējā dienā Rīgas Tirgotāju savienības namā tika rīkots LVB desmit gadu pastāvēšanas jubilejas akts. Svinībās piedalījās 57 LVB biedri un vairāk kā piecdesmit uzaicināto viesu no Lietuvas, Igaunijas un Zviedrijas. Noslēgumā tika rīkots kopmielasts. Kongresā tika nolemts, ka 2. Baltijas veterinārārstu kongress notiks 1935. gadā Tallinā. Kopumā notika trīs Baltijas veterinārārstu kongresi, kur 3. kongress notika Kauņā 1937. gadā.


            Pēc LVB priekšsēdētāja V.Brencēna iniciatīvas valde nodibina komisiju latviešu tautības un Latvijā dzīvojošo veterinārārstu biogrāfijas apkopošanai, kuras darbā piekrita strādāt veterinārārsti P. Dreimanis, K. Kaņeps, L. Millers un P. Ozoliņš. Darbs neizdevās un tā arī ideja palika nerealizēta. Tomēr LVB valde visu laiku domāja kā popularizēt biedrību gan sabiedrībā, gan veterinārārstu vidū. Tā no 1932. gada sāka rīkot izbraukuma ekskursijas profesionālās pilnveidošanās nolūkā. Pirmā ekskursija notika uz Latvijas Universitātes Serumstaciju. Regulāri reizi gadā LVB rīkoja saviesīgu vakaru, bet neatņemama sastāvdaļa bija LVB biedru jubilāru godināšana. Izraksts no 1929. gada 3. janvāra valdes sēdes protokola “….Gada sapulci noturēt š.g. 16. martā pl.4 pēcpusdienā Universitātes dekanāta telpās, ar kolēģu Antoševska un Augusta Eglīša suminašanu 25 gadu amata darbā un gada pārskata pieņemšana. Pēc tam izrīkojams saviesīgs vakars ar dāmu un studentu piedalīšanos. Piedalīšanās maksa biedriem un to piederīgajiem 12 lati no personas, bet studentiem 3 lati no personas…” 


            1934. gada 15. maijā notika valsts apvērsums, kas  atsķirībā no citām sabiedriskajām organizācijām, kuras slēdza vai likvidēja, Latvijas Veterinārārstu biedrību mazs ietekmēja. LVB valde nosūtīja apsveikuma telegrammu ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, pievienojot ziedojumu 200 latu kara aviācijai. 1934. gada 23. maija LVB telegramma Ministru prezidentam Ulmaņa kungam:” Apsveicot jauno valdību un novēlot dzimtenei labākus laikus, ieejot jaunajā valsts dzīves posmā, atzīmējam šo gadījumu,ziedojot divi simti latu aviācijas fondam. LVB valde”. Lielākā daļa Latvijā esošo biedrību tika likvidētas, tās apvienojot kamerās.  Kameru sistēma tika  izveidota pēc Itālijas korporatīvās sistēmas parauga, ar 1935. gada likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Amatniecības kameras izveidošanu, kā arī izveidojot Profesiju kameru. Kamerām tika pakļautas visas sabiedriskās organizācijas un biedrības. Tika norādīts, ka kamerām jāievēro intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tiek vadīts, kā tas pilda valsts prasības.Ar kameru sistēmu nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un nozares kamerai pakļautas apvienības. Tika izdots likums par Valsts saimniecisko padomi kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai kamerai bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K. Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Profesiju kameras uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana. Katra rīkota LVB sapulce bija jasaskaņo ar konkrētās kameras vadību, saņemot atļauju šādu sapulci rīkot. LVB valde strauji pielāgojās jaunajai politiskajai situācijai valstī un turpināja savu darbību kā pastāvīga biedrība, atbalstot un iesaistoties Profesiju kameras darbā. Latvijas Veterinārārstu biedrības biedru skaits 1934. gadā bija pieaudzis līdz 160, no kuriem 105 strādāja valsts dienestā, 31 – komunālā dienestā, 8-privātpraksē, 17- sabiedriskajās un izglītības organizācijās.  1936. gada 13. augustā Latvijas veterinārārstu biedrības valde nolemj celt pieminekli Kr. Helmanim Tērvetes kapos, piešķirot šim mērķim divus tūkstošus latu, taču 1936. gada 26. septembra valdes sēdē tās locekļi ir vīlušies par nolīgtā skulptora Hansa metu Kr. Helmaņa piemineklim, jo vāze tiks kalta no kapara, bet kāpnes taisīs nevis no Somijas granīta, bet Rīgā pirktām granīta plāksnēm. Neskatoties uz visām domstarpībām 1938. gada 26. maijā atklāja Kr. Helmaņa pieminekli, kas gala rezultātā izmaksāja 2385,42 latus.                                                                                                   

1936. gada nogalē Latvijas Veterinārārstu biedrības biedru skaits bija tiek liels, ka skatoties uz biedrības budžetu tās valde 19. decembra valdes sēdē nolemj izdot savu žurnālu “Latvijas Veterinārārstu Žurnāls”. Sākās darbs pie tā sagatavošanas. 1937. gada 3. aprīlī tika izdots pirmais “Latvijas Veterinārārstu Žurnāls”. Žurnāls iznāca reizi ceturksnī. Par tās pirmo redaktoru kļuva LVB priekšsēdētājs V. Brencēns. Žurnāls publicēja orģinālpētījumus, LVB un veterinārārstniecības dzīves hroniku, likumdošanas aktus, biedrības valdes sēdēs nolasītos referātus, ārzemju literatūras atreferējumus, nekrologus, pārskatus un informāciju. Žurnāls LVB biedriem bija par brīvu, bet tas arī bija nopērkams citiem interesentiem par 2,50 latiem. 1938. gada ziemā LVB priekšsēdētājs V. Brencēns  saslima un 1938. gada 03. martā mira. Latvijas Veterinārārstu biedrībā sākās grūti laiki un pārmaiņas.


            1938. gada martā LVB kopsapulcē par LVB priekssēdētāju ievēl no 1928. gada valdē darbojošo profesoru Rūdolfu Grapmani ( 1884.-1949.). R. Grapmanis arī nāca no Tērbatas veterinārārstu dinastijas, kuru absolvēja 1910.gadā. Studiju gados jau pievērsās zinātniskajam darbam, pētot laktācijas perioda un barības iespaidu uz fosfatolbaltuma daudzumu govs pienā. Pēc Tērbatas Veterinārā institūta absolvēšanas palika strādāt tur par virsštata asistentu Pataloģiskās anatomijas katedrā. Tomēr pēc gada nolēma atgriezties Rīgā un iestājās Rīgas pilsētas dienestā par veterināro sanitārārstu. 1914. gadā viņu iesauca Krievijas armijā, sākoties 1. pasaules karam. Pēc revolūcijas Krievijā Rūdolfs Grapmanis atgriezās Latvijā un sāka strādāt par Saldus rajona veterinārārstu. Nodibinājoties Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātei, Rūdolfs Grapmanis sāka strādāt fakultātē, lasot studentiem lekcijas patoloģiskā anatomijā, patoloģiskā histoloģijā, animālā uzturvielu higiēnā un tiesu veterinārijā. Strādājot Veterinārmedicīnas fakultātē ieguva kolēģu un studentu atzinību un cieņu, tādēļ ilgus gadus no 1926. – 1940. gadam ar nelieliem pārrāvumiem bija Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns. 1933. gadā Rūdolfu Grapmani apstiprināja par profesoru. Pēc valsts apvērsuma 1934. gadā R.Grapmanis aktīvi iesaistījās Latvijas Amatniecības kamerā, kā rezultātā 1936. gadā viņu iecēla Amatniecības kameras Arodu padomes Galvenās pārvaldes Uzraudzības komisijas locekļa amatā. Kopš 1928. gada darbojās Latvijas Veterinārārstu biedrības valdē. 1938. gadā profesoru Rūdolfu Grapmani Latvijas Veterinārārstu biedrības kopsapulcē ievēl par LVB priekšsēdētāju. Profesors R. Grapmanis būdams aktīvs Latvijas Amatniecības kameras biedrs, iesaistās arī Latvijas Profesiju kamerā un ar vēlmi aiztavēt veterinārārstu intreses drīz pēc kļūšanas par LVB priekšsēdētāju tiek ievēlēts arī par Latvijas Profesiju kameras Tautas veselības kopšanas sekcijas veterinārmedicīnas kopas priekšnieku.
Latvijas Veterinārārstu biedrībai svarīgs bija katrs biedra nomaksātais lats, tādēļ valde vienmēr sekoja līdzi, lai visi biedri laicīgi nomaksātu biedru naudu un obligātos ziedojumus. Izraksts no 1938. gada 30. aprīļa valdes sēdes protokola:”….Sekretārs ziņo,ka 1937. gada pilnsapulcē uzņemtais biedrs Valdemārs Elksnīts savas saistības nav likumīgā laikā nokārtojis un tagad izteicis vēlmi to darīt, bet tikai sākot no 1938. gada 1. janvāra. Valde tam nepiekrīt, jo uzskata, ka parāds jānokārto arī par ieprieksējo periodu, pretēji Elksnītim no jauna jāiestājas biedrībā ar lūgumu.”


            No dibināšanas brīža 1921. gada Latvijas Veterinārārstu biedrībai nebija savu telpu, bet tā darbojās Veterinārmedicīnas fakultates telpās, tādēļ profesors R.Grapmanis, kļūstot par LVB priekšsēdētāju, aktīvi uzsāka meklēt biedrībai pastāvīgas telpas, kuras tika atrastas Rīgā, Bīskapa gātē 1. Kopējais Bīskapa gātes ielas garums ir 175 metri. Bīskapa gāte atrodas Vecrīgā starp Akmens un Vanšu tiltiem, savienojot Miesnieka, Mazā Muzeja, Hedera laukuma un 11. novembra krastmala ielas. Mūsdienās šī ēka nav saglabājusies. Latvijas Veterinārārstu biedrības valde sava biroja vajadzībām iegādājās mēbeles un iekārtas, izvietojot tur dokumentāciju un pastāvīgu darba vietu LVB sekretāram un grāmatvedim. Biedrības bilance 1940. gadā bija 12995,58 lati un plānotais gada budžets 11645 lati. Lielākie biedrības izdevumi bija saistīti ar dažiem obligātajiem ziedojumiem. Pasaulē valdīja liela neziņa – nacistiskās Vācijas radītie nemieri Eiropā  un PSRS agresija austrumos. Bija manāmi kara tuvošanās draudi, tādēļ lielākais ziedojums bija valsts aizsardzībai. Kļūstot par LVB priekšsēdētāju profesors R. Grapmanis valdei ierosināja izveidot fondu ar mērķi iegādāties specializētus automobīļus slimo dzīvnieku pārvadāšanai. Ierosinājums guva atbalstu LVB valdē un veterinārārstu vidū, un jau pusgada laikā tika saziedoti vairāk kā tūkstots latu. 1939. gada rudenī LVB valde uzsāka sagatavošanas darbus 4. Baltijas veterinārārstu kongresam, kurš bija paredzēts 1940. gadā no 16. līdz 18. augustam Rīgā. 1940. gada maijā tika iespiesti visi kongresa materiāli, kuri tika izsūtīti tās dalībniekiem.


            Latvijas Veterinārarstu biedrības priekssēdētāja R. Grapmaņa aizņemtība Veterinārmedicīnas fakultātē rada neapmierinātību pārējo LVB valdes locekļu vidū. Tādēļ 1940. gada martā LVB kopsapulcē par LVB priekšsēdētāju ievēl M.Rolli  ( 1892.-1979. ).Var droši apgalvot, ka veterinārārsts M. Rolle ir LVB priekšsēdētājs, kurš šo amatu ieņēmis visīsāko laika period – piecus mēnešus. Miķelis Rolle dzimis 1892. gada 13. februārī Liepājas apriņķa Rucavas pagastā. Ģimene bija lauksaimnieki, tādēļ Miķelis, strādādams tēva saimniecībā, iemīlēja lauksaimniecību un pec skolas beigšanas no 1911. gada līdz 1913. gadam bija Jelgavas lauksaimniecības biedrības izmēģinājumu saimniecības Bērzmuižā lauksaimniecības praktikants.Sākoties 1. pasaules karam tika iesaukts Krievijas armijā. 1917. gadā smagi saslima un nokļuva slimnīcā, pēc kuras saņēma atvaļinājumu no armijas un atgriezās Latvijā. 1918. gadā nodibinoties Latvijas Republikai Miķelis Rolle iestajās Latvijas armijā un piedalījās brīvības cīņās.1920. gadā demobilizējās, bet 1921.gadā iestājās Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, kuru 1926. gadā absolvēja. Veterinārārsts M. Rolle jau studiju laikā strādāja pataloģiskās anatomijas katedrā par subasistentu.Pēc studijām palika fakultātē un 1927. gadā papildināja savas zināšanas Hanoveres Veterinārās augstskolas Higiēnas institūtā Vācijā, kur ieguva Dr.med.vet. grādu. Ar to Miķeļa Rolles izglītošanās un zinātniskais ceļš neapstājās, bet turpinajās Leipcigas un Berlīnes Veterinārajās augstskolās. Atgriežoties Rīgā, Miķeli Rolli 1930. gadā ievēlēja Veterinārmedicīnas fakultātē par privātdocentu.1939. gadā Miķelis Rolle noorganizēja Veterinārmedicīnas fakultātes Higiēnas institūtu, bet 1940. gadā saņēma profesora grādu. 1944. gadā Miķelis Rolle devas trimdā uz Vāciju, kur strādāja par profesoru un vadīja Minhenes universitātes Mikrobioloģijas, epizootoloģijas un infekcijas slimību institūtu.Profesors veterinārarsts Miķelis Rolle mira 1979. gada 7. jūlijā Vācijā, atstādams nākošām paaudzēm bagātīģu zinātniskā un pedagoģiskā darba mantojumu.
Kara draudi pasaulē mainīja arī Latvijas Veterinārārstu biedrības ikdienu. Valdes sēdēs arvien biežāk pieskārās kara tēmai. Citāts no 1939. gada 29. oktobra valdes sēdes, kur ar referātu uzstājas kara veterinārinspektors pulkvedis K.V. Soste par “Kara veterinārārsta darba īpatnībām”: “…Armijas veterinārārsts ir arī virsnieks. Virsnieka darbs ir reglamentēts.Pa daļai reglamentēts ir arī kara veterinārarsta darbs, piemēram zirgu kopšana un saudzēšana; zirga ārstēšanā viņam ir brīvas rokas rīkojoties ar katalogā paredzētiem ārstniecības līdzekļiem. Armijas veterinārārsta galvenais objekts ir zirgs,kas pastāvīgi ir viņa acu priekšā un ko tas var labi iepazīt….”
1940. gada 17. jūnija agrā rītā PSRS karaspēks pārgāja Latvijas Republikas robežu, veicot Latvijas Republikas okupāciju.Latvijas valdība pieņēma Padomju Savienības noteiktās prasības un atkāpās. Ministru kabinets uzskatīja,ka militārā pretošanās ir bezjēdzīga. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis atzina, ka militārs konflikts izraisīs tikai asins izliešanu un neglābs Latvijas valsti no iznīcināšanas. Jau ap pl.12 dienā padomju karaspēks ienāca Rīgā. 1940.gada 18.jūnijā A.Višinska vadībā tika izveidots jaunais Latvijas Ministru kabinets un par tās vadītāju iecēla veterinārārstu profesoru Augustu Kirhenšteinu, kura vadībā sākās Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā un pilnīga Latvijas sovetizācija. Šie politiskie notikumi būtiski arī skāra Latvijas Veterinārārstu biedrību. Iespējams atriebības kārs vai padomju varas atzinības alkstošs LPSR valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins atrada savus atbalstītājus Latvijas Veterinārārstu biedrībā un 1940. gada 28. jūlijā tiek sasaukta ārkārtas LVB pilnsapulce, lai nomainītu tās priekšsēdētāju un LVB valdi.Latvijas PSR valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins sev dombiedrus atrada starp saviem bijušajiem studentiem Veterinārmedicīnas fakultātē. Izraksts no 1940. gada 28. augusta LVB ārkārtas kopsapulces, kur ziņojumu lasa LVB priekšsēdētājs M. Rolle:”… Latvijas Veterinārārstu biedrībai vairs nav telpas, jo tās ieņēmusi Sarkanā armija. Daļa biedrības mēbeles bija jāatstāj, par ko sastādīts akts un pieprasīta atlīdzība Sarkanarmijas apgādes pārvaldei. Godājamie kolēģi, veterinārārsti, ar enerģiju, drosmi un apzinību jāiet līdzi tagadējai mašinērijas darbībai, jo veterinārijas darba rokas būs daudz vairāk vajadzīgas nekā agrāk. Darbs lai iet sekmīgi un vienprātīgi, tad panākumi neiztrūks.” Šī ārkārtas kopsapulce tika noturēta Rīgā anatomikumā. Par LVB priekšsēdētāju ievēlēja Pēteri Mežaku ( 1898.-1980.), bet valdē Alfrēdu Rapu, Jāni Dzeldi, Oskaru Brīvoni, Pēteri Arnoldu Apini, Ādolfu Alksni un Robertu Baķi. Pēteris Mežaks dzima 1898. gada 21. februārī Koknesē. Viņa tālākais dzīves ceļš izglītojoties aizveda uz Krieviju, kur P. Mežaks mācījās Pēterburgas Hidrotehniskajā tiltu un ceļu tehnikumā, tad studijas Tomskas tehniskajā institūtā un Irkutskas karaskolā, piedaloties Krievijas pilsoņu karā Sibīrijā. Tad dienēja Krievijas kara flotē Vladivastokā, bet 1920. gadā atgriezās Latvijā un 1921. gadā uzsāka studijas LU Veterinārmedicīnas fakultātē. Pēc fakultātes absolvēšanas 1927. gadā uzsāka veterinārārsta praksi Strenčos. 1932. gadā Pēteri Mežaku ieceļ par Jelgavas rajona veterinārārstu. Pēc viņa iniciatīvas un vadībā 1937. gadā uzcēla Jelgavas veterināro klīniku, kas bija modernākā Latvijā. No 1938. gada P. Mežaks sāka lasīt lekcijas Veterinārmedicīnas fakultātē zirgkopībā un mājdzīvnieku slimībās. 1944. gadā P. Mežaks devās bēgļa gaitās, nokļūstot trimdā Zviedrijā. Strādāja Stokholmas Veterinārajā augstskolā.     

                                                   
            Jaunā LVB valde nosūtīja apsveikuma telegrammu Latvijas Komunistiskajai partijai un Latvijas PSR valdības priekšsēdētājam A.Kirhenšteinam, kurš konfidenciāli ieteica LVB atteikties no ieceres rīkot 4. Baltijas veterinārārstu kongresu. LVB tika atņemtas telpas Rīgā, Bīskapa gātē 1, nododot tās Sarkanarmijas vajadzībām, bet mēbeles un biroja iekārtas rekvizētas. 1940. gada 16. augustā LVB valde sanāca uz valdes sēdi Veterinārmedicīnas fakultātes telpās, lai spriestu par biedrības tālāko darbu. Valdes sēdē piedalījās arī Augusta Kirhenšteina valdības pilnvarnieks A. Antons,kura pilnvarās bija norādīts, ka bez A. Antona atļaujas nedrīkst notikt neviena LVB valdes sēde un neatkarīgi no LVB valdes lēmuma pilnvarnieka lēmums ir gala lēmums. A. Antons ieteica biedrību pārveidot par LPSR Veterinārārstu arodbiedrību. Šis ierosinājums sākotnēji neguva atbalstu valdes locekļu vidū. Tam pretojās un iebilda Alfrēds Rapa, Oskars Brīvonis, Roberts Baķis un arī LVB priekšsēdētājs Pēteris Mežaks. Tomēr LVB vadība neizturēja sarkano teroru un 1940. gada  21. septembrī, pārkāpjot LVB Statūtus, LVB valde bez kopsapulces lēmuma nolēma LVB pārdēvēt par arodbiedrību. Tas nepaglāba LVB finanses, kuras brutāli piesavinājās padomju vara, lai gan LVB valde lūdza atļauju tos nodot Veterinārmedicīnas fakultātes rīcībā. Tā nerealizējās iecere par specializēto automobīļu iegādi ( padomju vara nozaga no LVB biedriem saziedotos 1553,10 latus) un pieminekļa celtniecību Voldemāram Brencēnam ( padomju vara nozaga 2066,75 latus ). 1940. gada 28. septembī LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā literatūras pārvalde aizliedza izdot” Latvijas Veterinārārstu žurnālu”. LVB priekšsēdētājs centās pierādīt žurnāla nekaitīgumu padomju varai, bet viņa lūgums atļaut turpināt izdot žurnālu tika noraidīts. 1940. gada septembra sākumā LVB priekšsēdētājs saņēma vēstuli no Lauksaimniecības strādnieku un darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja R. Blausa ar prasību visdrīzākajā laikā likvidēt Latvijas Veterinārārstu biedrību, bet kapitālu,inventāru, mantu un dažādu fondu līdzekļus nodot viņa vadītai arodbiedrībai. Izsludinot LVB valdes sēdes , tika lietota abreviatūŗa LPSR Veterinārārstu arodbiedrība, bet valdes sēdes protokolos joprojam tika lietots- Latvijas Vaterinārārstu biedrība. LVB priekšsēdētājs P. Mežaks 1940. gada 22. decembrī sasauca valdes sēdi, kurā ziņoja par ultimatīvo arodbiedrības vadītāja vēstuli un aicināja valdes locekļus piekrist par biedrības likvidāciju, neizsludinot par šo jautājumu debates. Šo lēmumu ar lielu prieku uzņēma pilnvarnieks A. Antons, kura misija LVB ar to bija beigusies.  Pēdējo LVB valdes sēdes protokolu parakstīja LVB priekšsēdētājs P. Mežaks un sekretārs K. Ātrēns, kas tekstā konsekventi nelietoja abreviatūru LPSR. Tik brutāli noslēdzās pirmie divdesmit gadi no Latvijas Veterinārārstu biedrības 100. gadu vēstures.


Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētāji laika periodā no 1921. gada līdz 1940. gadam:


A.Pētersons no 1921.gada līdz 1924.gadam
V.Brencēns no 1925.gada līdz 1938.gadam
R.Grapmanis no 1938.gada līdz 1940.gadam
M.Rolle no 1940.gada marta līdz jūlijam
P.Mežaks no 1940.gada jūlija līdz decembrim


Izmantotie materiāli:
Latvijas valsts vēstures arhīva fonds
A.Vīksna “Latvijas Veterinārārstu biedrība ( 1921. – 1940. ) “ 2011. gada izdevums 
Gunārs Preinbergs “Latvijas veterinārārstu biogrāfiskā enciklopēdija” 2004. gads   

PHP Code Snippets Powered By : XYZScripts.com